Kā sociālos uzņēmumus definē ārvalstīs?

Kā norādījis Nobela Miera prēmijas laureāts Muhameds Junuss (Muhammad Yunus)[1], sociālās uzņēmējdarbības mērķis primāri ir risināt sociālo problēmu iepretim mērķim gūt peļņu uzņēmuma īpašniekiem. Mēraukla, kā konstatēt sociālā uzņēmuma efektivitāti, ir tā spēja rast veiksmīgus risinājumus sociālajai problēmai. Sociālā uzņēmuma misija ir ietekmēt cilvēku dzīvi, nevis skaitīt nopelnīto naudu.[2] M. Junuss noteicis septiņus kritērijus sociālās uzņēmējdarbības atpazīšanai un raksturošanai:

  1. biznesa mērķis ir nevis maksimāli nopelnīt, bet novērst nabadzību vai arī sociālu problēmu;
  2. finansiāla un ekonomiska ilgtspēja; 
  3. investori saņem atpakaļ tikai savu ieguldījumu bez procentiem;
  4. kad investīcijas ir atmaksātas, uzņēmuma peļņa tiek izmantota tā attīstībai;
  5. atbildīga attieksme pret vidi;
  6. darbaspēks saņem darba tirgum atbilstošu atalgojumu un labākus darba apstākļus;
  7. un dara darbu ar prieku [3].  

Starptautiskā pētniecības centra „EMES Network” eksperti norāda, ka sociālais uzņēmums ir privāta bezpeļņas organizācija (not-for-profit private organization), kas piedāvā pakalpojumus vai preces, lai sniegtu labumu sabiedrībai.[4] „EMES Network” koncepcija par sociālo uzņēmumu sastāv no četriem ekonomiskiem un pieciem sociāliem kritērijiem, kas raksturo ideālu sociālo uzņēmumu.

Sociālais uzņēmums atbilst šādiem ekonomiskiem kritērijiem:

1)      Ilgstoša preču ražošana un pakalpojumu sniegšana

Atšķirībā no citām tradicionālajām bezpeļņas organizācijām sociālo uzņēmumu pamataktivitāte parasti nav kādu interešu aizstāvība vai finanšu plūsmas pārdale (kā, piemēram, daudziem fondiem) - sociālie uzņēmumi ir tieši iesaistīti ilgstošā preču ražošanā un pakalpojumu sniegšanā. Piemēram, Itālijā 70% sociālā uzņēmuma ienākumu veido ienākumi no preču un pakalpojumu piedāvāšanas, kam ir sociāls labums.

2)      Augsta autonomijas pakāpe un neatkarība

Sociālo uzņēmumu personu grupa dibina kā atsevišķu projektu un šo uzņēmumu pārvalda paši dkibinātāji. Sociālais uzņēmums var būt finansiāli atkarīgs no valsts piešķirtām subsīdijām, tomēr to ne tieši, ne netieši nepārvalda valsts iestādes vai citas organizācijas. Dibinātājiem ir tiesības gan brīvi nodibināt, gan arī pārtraukt uzņēmuma darbību. Turklāt sociālo uzņēmumu pārvaldības lēmumi tiek pieņemti, nevis ievērojot īpašumtiesību apmēru, bet gan pēc principa – viens dalībnieks, viena balss.[5] Ar dalībnieku (stakeholder) tiek saprasta persona, kas var ietekmēt uzņēmuma mērķa sasniegšanu vai kuru ietekmē darbības, kas saistītas ar mērķa sasniegšanu. Dalībnieki ir labuma guvēji (klienti) vai mērķgrupas pārstāvji (personu grupas, kuru sociālās problēmas uzņēmums risina) darbojas, darbinieki, uzņēmuma donori un dibinātāji (īpašnieki), valsts un pašvaldību iestāžu pārstāvji, dažādu privātpersonu pārstāvji, brīvprātīgie. Beļģijā par uzņēmuma dalībnieku var kļūt pēc viena gada nostrādāšanas uzņēmumā. Grieķijā, Polijā u. c. valstīs ir noteiktas kvotas tam, cik labumu guvušo dalībnieku jābūt organizācijas pārvaldes sastāvā. Valsts un pašvaldību iestāžu un dažādu privātpersonu pārstāvji Spānijā un Francijā ir uzņēmuma pārvaldes sastāvā, bet Itālijā – nav, to klātbūtne pieļaujama uzņēmumu pārvaldības institūcijās. Francijā valstij vai pašvaldībai var piederēt līdz 20% uzņēmumu kapitāldaļu.[6] Itālijā un Spānijā par dalībniekiem var būt arī brīvprātīgie, bet Spānijā tiem nav balsstiesību. [7] Tikai dalībnieki var balsot dalībnieku sapulcē un iecelt uzņēmuma vadību.[8]

3)      Augsts ekonomiskā riska līmenis

Personas, kas nodibina sociālo uzņēmumu, uzņemas pilnīgu vai daļēju risku saistībā ar uzņēmuma darbību. Pretēji daudzām publiskām institūcijām sociālā uzņēmuma dzīvotspēja atkarīga no to dibinātāju un darbinieku centieniem nodrošināt pietiekamus resursus.

4)      Minimāls apmaksātu darbinieku skaits

Līdzīgi kā citās tradicionālajās bezpeļņas organizācijās sociālie uzņēmumi var kombinēt finanšu resursus un citu veidu resursus, kā arī apmaksātu un brīvprātīgo darbu. Turklāt sociālajā uzņēmumā jānodrošina minimāls apmaksātā darba apjoms, proti, minimāls skaits algotu darbinieku. Piemēram, Itālijā darbinieku skaits nevar būt mazāks par 50% no kopējā darbinieku skaita, līdz ar to brīvprātīgo skaits nevar pārsniegt 50% no visiem darbiniekiem. Ja uzņēmuma mērķis ir darba integrācijas jautājumi, mērķgrupas darbinieku īpatsvars nevar būt mazāks par 30% no visiem darbiniekiem. Arī Somijā 30% no visiem darbiniekiem sociālajā uzņēmumā jābūt mērķgrupas pārstāvjiem. Savukārt Lietuvā šī proporcija ir augstāka – 40%.[9]

Sociālais uzņēmums atbilst arī vairākiem sociāliem kritērijiem, kuri ir šādi:

1)      Precīzi formulēts mērķis sniegt labumu sabiedrībai

Viens no galvenajiem sociālā uzņēmuma mērķiem ir darboties sabiedrības vai kādas tās grupas labā. Sociālā uzņēmuma pazīme ir tā vēlme vietējā kopienā sekmēt sociālo atbildību. Piemēram, sociālā uzņēmuma mērķis var būt sociālā labuma radīšana noteiktā nozarē, vietējās kopienas vai vispārīgās sabiedrības interesēs, darba integrācija, mērķu grupu dalībnieku darba un sociālo spēju uzlabošana.

2)      Personu grupas iniciēts

Sociālais uzņēmums rodas, iesaistot vietējai kopienai piederīgus cilvēkus, lai apvienotos kādas sabiedrībai svarīgas vajadzības vai mērķa sasniegšanai.

3)      Balss svars nav atkarīgs no īpašumtiesībām

Šis kritērijs atbilst jau minētajam principam: viens dalībnieks, viena balss, kas nozīmē, ka uzņēmuma pārvaldībā, pieņemot lēmumu par sociālā uzņēmuma darbību, nav svarīgi, cik kapitāla daļu pieder katram tā dibinātājam un kāda ir to vērtība.

4)      Mērķgrupu pārstāvju iesaistīšana uzņēmuma pārvaldīšanā

Klientu un labumu guvēju pārstāvība un līdzdalība sociālā uzņēmuma pārvaldībā ir svarīga pazīme. Tādējādi tiek veicināta demokrātijas izpratne ar ekonomisko aktivitāšu starpniecību.

5)      Ierobežota vai pilnībā izslēgta peļņas sadale

Dažādās valstīs atšķiras noteikumi attiecībā uz peļņas sadalīšanu. Daļā valstu peļņu nevar sadalīt starp īpašniekiem, daļā valstu šādu ierobežojumu nav, savukārt citās peļņu var sadalīt likumā ierobežotos apmēros.[10]

[1] M. Junuss tiek uzskatīts par mikrokredītu koncepcijas izstrādātāju un 2006. gadā saņēma Nobela Miera prēmiju par to, ka izveidojis un vadījis banku Grameen, kura sniedz mikrokredītus trūcīgiem iedzīvotājiem.

[2] „Toward a New Capitalism”, http://www.muhammadyunus.org/index.php/media/in-the-media/923-toward-a-new-capitalism

[3] Seven principles of social business. Pieejams: http://www.muhammadyunus.org/index.php/social-business/seven-principles

[4] Travaglini C., Bandini F., Mancinone K. Social Enterprise in Europe: Governance Models. An analysis of social enterprises governance models through a comparative study of the legislation of eleven countries. [b. g.], p. 2. Pieejams: http://www.euricse.eu/sites/euricse.eu/files/db_uploads/documents/1254755470_n175.pdf [skatīts 18.06.2012.]; skat. arī Brouard F., Larivet S. Social entreprises: Definitions and Boundaries. Conférence ANSER – ARES 2011 Conference Association for Nonprofit and Social Economy Research, 2011. Pieejams:

http://www.anser-ares.ca/files/conf11/papers/Brouard-Larivet.pdf [skatīts 09.06.2012.].

[5] Travaglini C., Bandini F., Mancinone K. Social Enterprise in Europe: Governance Models. An analysis of social enterprises governance models through a comparative study of the legislation of eleven countries. [b. g.], p. 8. Pieejams: http://www.euricse.eu/sites/euricse.eu/files/db_uploads/documents/1254755470_n175.pdf .

[6] Skat.: Travaglini C., Bandini F., Mancinone K. Social Enterprise in Europe: Governance Models  An analysis of governance models in social enterprises through a comparative study of the legislation of eleven countries. Facoltà di Economia di Forlì, AICCON, 2010. Pieejams: www.aiccon.it/file/convdoc/wp75.pdf .

[7] Travaglini C., Bandini F., Mancinone K. Social Enterprise in Europe: Governance Models. An analysis of social enterprises governance models through a comparative study of the legislation of eleven countries. [b.g.], p. 11–12. Pieejams: http://www.euricse.eu/sites/euricse.eu/files/db_uploads/documents/1254755470_n175.pdf.

[8] Ibid., p. 12.

[9] Skat.: Travaglini C., Bandini F., Mancinone K. Social Enterprise in Europe: Governance Models  An analysis of governance models in social enterprises through a comparative study of the legislation of eleven countries. Facoltà di Economia di Forlì, AICCON, 2010. Pieejams: www.aiccon.it/file/convdoc/wp75.pdf

[10] Defourny J., Nyssens M. Social enterprise in Europe: Recent trends and developments. EMES European Research Network, 2008, p. 37–38. Pieejams: http://www.emes.net/what-we-do/publications/working-papers/social-enterprise-in-europe-recent-trends-and-developments/