Sociālais uzņēmums kā alternatīva: Lielbritānijas pieredze

Linda Curika (intervija), Vineta Sīle un Agnese Lešinska teksts

Lielbritānija var tikt uzskatīta par ļoti veiksmīgu sociālās uzņēmējdarbības piemēru. No Latvijas skatu punkta varētu šķist, ka visa panākumu atslēga slēpjas finansējuma apmērā, kas ieguldīts sociālās uzņēmējdarbības attīstībā. Kā Jums šķiet, kāds ir patiesais iemesls šim valsts līmeņa veiksmes stāstam?

Patiesībā, tas ir gluži pretēji - atskatoties vēsturē, sociālās uzņēmējdarbības izcelsme un kustības aizsākums meklējams tieši laika posmos, kad valstij naudas nebija - valdīja finanšu krīze un masveida sociālais pagrimums. Pirmsākumi šim konceptam ir meklējami jau 1840.gadā. Savukārt 1970.gados valsts piedzīvoja liela apmēra finansiālo krīzi, tas rezultējās dažādu sociālo un ekonomisko problēmu saasinājumā. Cenšoties rast risinājumu konkrētajai situācijai, apstākļi noveda pie tāda kā otrā sociālās uzņēmējdarbības viļņa. Padziļināta uzmanība sociālās uzņēmējdarbības idejai tika pievērsta 1990.gados. Tad iesaistītās institūcijas centās izprast jaunās uzņēmējdarbības formas vērtību, kā arī izzināt tās lomu valsts ekonomikā kopumā. Novērtējot tās pienesumu sabiedrībai svarīgu problēmu risināšanā, situācija strauji uzlabojās, un tas ļāva idejai attīstīties. Laika posmā no 1990.gada līdz pat 2000.gada sākumam, kad ekonomika strauji attīstījās, liela daļa finansējuma un investīciju nonāca arī sociālās uzņēmējdarbības attīstībā, taču, manuprāt, impulss radās desmitiem gadu agrāk.

Jūs darbojaties arī dažādos ar sportu un sociālo uzņēmējdarbību saistītos uzņēmumos. Latvijā tā nav izplatīta platforma sociālās uzņēmējdarbības veikšanai un īstenošanai. Vai Jūs, lūdzu, varētu sīkāk pastāstīt, kā jums ir izdevies šīs divas jomas apvienot?

Nacionālajai par sportu atbildīgajai institūcijai bija mērķis veicināt sabiedrības līdzdalību veselības un labklājības uzlabošanā, kā arī rast risinājumus šajā jomā identificētajām problēmām. Sportu un dažādas sportiskas aktivitātes izmantoja kā instrumentu komunikācijas un sociālās integrācijas attīstībai. Taču doma nebija pārvērst tradicionālu sporta klubu sociālā uzņēmumā, lielākoties tas pat nebūtu iespējams, tāpēc bija nepieciešams izstrādāt inovatīvu rīcības plānu.

Strādājot vienā no vietējām organizācijām, mans darbs bija atrast indivīdus, uzņēmējus, sporta klubus, grupas un asociācijas, kas nodrošināja ar sportu un fiziskām aktivitātēm saistītas nodarbes.

Ideja bija visas šīs organizācijas un personas identificēt, atbalstīt, kā arī palīdzēt izveidot rīcības plānu, lai tās varētu kļūt par sociālajiem uzņēmumiem.

Savukārt manā otrā darba vietā – valsts attīstības aģentūrā, mērķis bija rast iespēju jaunu darbavietu radīšanai un iemaņu, prasmju attīstībai. Tādējādi mans uzdevums bija sasniegt un īstenot abus šos mērķus.

Ja uzņēmums izskatījās ar potenciālu kļūt par sociālo uzņēmumu, bija svarīgi sniegt cilvēkiem atbalstu procesa gaitā, atrast iespēju gūt papildu finansējumu, izveidot veiksmīgu biznesa plānu, nodrošināt apmācības un stiprināt speciālistu kapacitāti. Dažos gadījumos tika sniegtas subsīdijas ēkām, zemei un iekārtām.

Es pavadīju 18 gadus, veidojot šo sistēmu un strādājot pie tās. Tas bija patiešām interesants uzdevums, jo bija iespaidīgi vērot, ko var izveidot uz jau eksistējošām sporta aktivitātēm, kā tās var pārvērst.

Šobrīd es aizvien esmu saistīts ar vienu no uzņēmumiem, kas izveidojās kā projekts pirms gandrīz 10 gadiem. Un tagad tas ir plaukstošs sociālais uzņēmums. Konkrētais piemērs attiecas uz sporta centru pilsētas vidē – BMX un skeitparku, kurš ir arī lielākais tāda veida centrs Eiropā. Tas aptver 2,4 hektārus lielu teritoriju, tai skatā 2 noliktavas vairāk kā 5000 kvadrātmetru lielā platībā. Šobrīd tiek nodarbināti gandrīz 30 cilvēki, pagājušā gada laikā centram bija 60 000 apmeklētāju un ienākumi sasniedz gandrīz miljonu mārciņu gadā. Un tas ir tikai viens no piemēriem, kā sports un sociālais uzņēmums var strādāt kopā.

Visbiežāk sociālie uzņēmēji ir cilvēki, kuri vēlas kaut ko būtiski mainīt reģionā vai vietā, kurā tie dzīvo. Nereti valda uzskats, ka tie ir dīvainīši, kuri patiesībā tikai vēlas iegūt naudu un atbalstu no pašvaldībām vai grantu sniedzējiem.  Kādam, pēc Jūsu domām, būtu jābūt stāstam, ar ko vērsties pēc palīdzības?

Manuprāt, daudzos gadījumos arī labi pazīstamos sociālajos uzņēmumos Lielbritānijā darbojas šādi „dīvainīši”, aktīvisti – cilvēki, kuri ir dedzīgi par ideju. Viņi pamanīja problēmu un vēlējās ko darīt lietas labā. Dodoties pie pirmās personas, viņi tika nosaukti par trakiem, dodoties pie nākamās personas, viņi saņēma atteikumu, bet viņi turpināja klauvēt pie durvīm, un galu galā kāds nodomāja – man šķiet, ka tas, ko jūs cenšaties paveikt, ir kaut kas atšķirīgs, un es esmu tajā ieinteresēts. Šis stāsts, manuprāt, ir tipisks visiem sociālajiem uzņēmējiem valstī.

Arī šeit varu izcelt iepriekš jau pieminēto piemēru par Adrenaline Alley – sporta centru, kuru izveidoja Mandy Young.

Pilsētā tika identificēta problēma ar jauniešiem - viņi tika uzskatīti par nekārtību izraisītājiem, antisociālas uzvedības paudējiem. Viens no galvenajiem iemesliem šādai problēmai slēpās apstāklī, ka jauniešiem tiešām nebija vietas, kur pavadīt brīvo laiku, kur atpūsties kopā ar draugiem un nodarboties ar kādu no iemīļotajiem sporta veidiem. Mandy Young bija cilvēks, kurš šo problēmu nolēma risināt. Tas aizsākās kā kopienas projekts, un cilvēki tiešām uzskatīja, ka ideja ir dīvaina un traka, bet Mandy ticēja, ka, pieklauvējot pie pietiekami daudz durvīm, šo ieceri izdosies realizēt. Atbalsts, ko viņa vēlējās saņemt no pašvaldības, drīzāk bija šīs idejas atzīšana, tādējādi pašvaldības sniegtā palīdzība varēja izpausties dažādos veidos – saņemot finansiālu atbalstu, zemes gabalu vai piesaistot dažus ieinteresētus cilvēkus, kuri būtu gatavi iesaistīties idejas realizēšanā. Galvenais bija nepadoties, turpināt klauvēt pie dažādu cilvēku durvīm un likt par sevi manīt. Saturiski ideja radās, pateicoties Mandy dēlam, kurš, neskatoties uz viņa traumu, vienmēr bijis kaislīgs skeitborda fans. Šī nodarbošanās puisim sniedza iespēju būt piederīgam noteiktai grupai, kopīgas intereses vienoja cilvēkus. Rezultātā Mandy īstenoja ideju, kas šobrīd zināma zem nosaukuma „Adrenaline Alley”. Un tas ir tieši tas sociālais uzņēmums, kura veiksmes stāstu no citiem aspektiem aprakstīju, atbildot uz iepriekšējo jautājumu.

 

Manuprāt, izplatīta problēma, kas skar gan sociālos uzņēmumus, gan nevalstiskās organizācijas ir tā, ka, koncentrējoties uz pienākumiem un paveicamajiem darbiem, tie aizmirst popularizēt sevi un vēstīt par to, ko dara. Tas, savukārt, padara sarežģītāku iespēju tikt pie papildu finansējuma.

Cilvēki, kuriem ir nopietnas problēmas ar narkotiku un alkohola atkarībām Lielbritānijā, cīnās, lai saņemtu atbalstu. Ir sociālie uzņēmumi, kas strādā ar šiem cilvēkiem, bet, iespējams, nesaņem pietiekami lielu ievērību. Visticamāk, iemesls tam ir tieši tāds pats, proti, viņu uzmanība ir vērsta uz darāmajiem darbiem un pakalpojumu nodrošināšu, tādējādi, iespējams, šī saruna vai stāsts par to, ko viņi dara un kāda ir šī pievienotā vērtība, lielākoties izpaliek. Bet no otras puses, tas, protams, ir atkarīgs no viņiem pašiem – apzināties šo pievienoto vērtību un pārmaiņas, ko veicina viņu paveiktais darbs. Ka tieši viņu uzņēmums ir tas, kas nodrošina jauniešu labklājību, vai uzņēmuma piedāvātās aktivitātes ir tās, kas palīdz uzlabot viņu veselības stāvokli, ka šīs aktivitātes attur jauniešus no zādzību izdarīšanas vai nonākšanas cietumā.  Un, ka praktiski šis uzņēmuma jauniešiem piedāvātais aktivitāšu kopums veicina labklājību arī viņu ģimenēm, ko bieži izvēlas nepieminēt un lieki neakcentēt. Tādējādi noteikti ir vērts sākt runāt par plašākiem ieguvumiem, ko sniedz šādi sociālie uzņēmumi. Manuprāt, sociālie uzņēmēji ir veiksmīgi sava stāsta stāstītāji, taču šie stāsti būtu jāpilnveido un jāizceļ arī priekšrocības un ietekme, ko tie sniedz plašākai sabiedrībai.

 

Kā tas ir jums – jūs daudz ceļojat un stāstāt par sociālo uzņēmējdarbību. Vai tas jums sniedz arī labāku priekšstatu par to, kā noris šī koncepta attīstība pasaulē un kāda ir šīs attīstības pozitīvā ietekme?

Pilnīgi noteikti! Es uzskatu, ka man ir ļoti paveicies -  pagājušā gadā es vairākkārt devos uz Lietuvu,  ceļoju uz Dienvidkoreju, Tunisiju, Latviju, ar Lielbritānijas vēstniecības starpniecību strādāju Manilā, Filipīnās, kā arī citviet - piedaloties globāla līmeņa konferencēs un pasākumos saistībā ar sociālo uzņēmējdarbību. Un man pašam tas ir ļoti interesants process, jo es sāku savu darbību reģionālā līmenī, pamazām tas attīstījās līdz iespējai darboties valsts mērogā, taču šobrīd – tas ir jau starptautisks līmenis. Izaicinājumi, kas skar sociālos uzņēmumus pasaulē, lielākoties ir salīdzinoši līdzīgi. Runa vienmēr ir par piekļuvi finansējumam, par to, kā iegūt valdības izpratni par sociālās uzņēmējdarbības pievienoto vērtību, par to, kā veiksmīgāk izvēlēties juridisko statusu, izveidot struktūru, vienmēr aktuālas ir diskusijas par definīcijām un koncepta būtību, tā pazīmēm. Taču tieši šāda veida diskusijas un debates ir tās, kas ietekmē sociālos uzņēmumus visā pasaulē, līdz ar to ir svarīga šo dažādo pasākumu esamība un pieredzes apmaiņa.

Šis  raksts veidots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild biedrība „Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”. Ragatavots projekta „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija NVO darbības atbalsta programmas ietvaros. NVO darbības atbalsta programma tiek finansēta ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. www.sif.lv www.eeagrants.org www.eeagrants.lv

Šis  raksts veidots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild biedrība „Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”.

Ragatavots projekta „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” ietvaros.

Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija NVO darbības atbalsta programmas ietvaros.

NVO darbības atbalsta programma tiek finansēta ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu.

www.sif.lv

www.eeagrants.org

www.eeagrants.lv