Ja grib, tad var!

Sociālie uzņēmumi nav papildus slogs. Tas ir vēl viens veids, kā efektīvi, iesaistot pašu sabiedrību, risināt sociālas problēmas, ar kurām valsts nevar vai netiek galā.

Jau vairākus gadus aktīvi iesaistos sociālās uzņēmējdarbības koncepta popularizēšanā Latvijā, tai skaitā veicot pētniecību par jomu, sniedzot konsultācijas un vadot mācības. Kāpēc rakstu un runāju par šiem uzņēmumiem un uzņēmējiem, kāpēc satraucos? Tāpēc, ka redzu šo uzņēmumu potenciālu un man sāp politiskā nespēja pieķerties šai jomai un attīstīt to! 

Sociālie uzņēmumi ir vēl viens veids vai instruments kā risināt sociālās vai sabiedrībai svarīgās problēmas. Viennozīmīgi ir skaidrs, ka neviena valsts, lai cik pārtikusi tā būtu, nespēj efektīvi un ātri rast risinājumu dažādām sabiedrībai svarīgām problēmām.

Tas vienkārši nav iespējams, jo nereti valsts izpratne par palīdzību ir kārtējais sociālais pabalsts vai atbalsts, kas nevis risina problēmu, bet aizlāpa vajadzību, sniedzot īslaicīgu risinājumu.

Protams, ne visas sociālās problēmas vienmēr var atrisināt sociālie uzņēmumi, ir jābūt valsts atbildībai un pienākumam sniegt palīdzīgu roku tieši tad, kad to vajag. Bet ir gadījumi, kad sociālie uzņēmumi ir labāks risinājums. Piemēram: 

• sociālais uzņēmums „Žēlsirdības māja” ir veidots ar mērķi sniegt alternatīvas dzīves iespējas jauniešiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Žēlsirdības mājas jaunieši mācās dzīvot patstāvīgi, apgūst arodu un tiek nodarbināti kafejnīcā. Ja nebūtu šīs organizācijas, daudzi tās audzēkņi savu dzīvi nodzīvotu valsts sociālās aprūpes centros jeb psihoneiroloģiskajās slimnīcās, internātos. Tagad viņiem ir darba prasmes un iespēja dzīvot pilnvērtīgāku dzīvi. 
• sociālais uzņēmums SIA „Dizz” (pazīstams ar zīmolu HOPP) ražo velosipēdus, kas pielāgoti cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tagad gan veci, gan jauni droši var doties izbraucienos, bez vajadzības kādam viņus īpaši atbalstīt vai palīdzēt! 
„Otrā Elpa” ir gan lietotu mantu bodīte, gan mazais filantrops, jo visus savus nopelnītos līdzekļus novirza dažādu labdarības projektu realizācijai. 

Diemžēl ne visi saprot un novērtē šādu uzņēmumu īpašo nozīmi un pienesumu sabiedrības labklājības celšanā. Ne tikai Latvijā. 

Sociālie uzņēmumi Eiropā

2014.gadā tika veikts nozīmīgs pētījums „Sociālie uzņēmumi – vide un atbalsta mehānismi Eiropā („A Map of Social Enterprises and their ecosystems in Europe”), analizējot sociālās uzņēmējdarbības iespējas 29 Eiropas valstīs. Pētījumā konstatēts, ka ikvienā valstī ir sociālie uzņēmumi, taču uzņēmumu skaits un darbības atpazīstamība atkarīga no politiķu izpratnes un vēlmes attīstīt šo uzņēmējdarbības veidu. Ja Lielbritānijā sociālo uzņēmumu skaits ir vairāki desmiti tūkstoši, tad Latvijā – labi ja simts.

Ja Itālijā likumu par sociālajiem uzņēmumiem pieņēma jau 1992.gadā, tad Latvijā – kaut kad pēc n-tiem gadiem sāks rakstīt.

Ja Īrijā, Francijā, Beļģijā un Lielbritānijā lieli un starptautiski juridiskie biroji konsultē sociālos uzņēmumus, tad Latvijā un Igaunijā atbalstu sociālajiem uzņēmumiem sniedz vairākas nevalstiskās organizācijas. 

Tieši šī daudzveidība mani pārsteidza, lasot pētījuma secinājumus un 2015.gada janvārī Briselē satiekoties ar juristiem, kuri nodarbojas ar sociālo uzņēmumu atbalsta sniegšanu. Lai gan mēs visi bijām iesaistīti pētījuma procesā kā vietējie eksperti, tikai Latvijas un Igaunijas pārstāvji bija no nevalstisko organizāciju vidus, pārējie – zvērināti advokāti no „lieliem” advokātu birojiem vai mācību spēki no augstskolām. Šīs „lielās aizmugures” pierāda, cik atzītu pievienoto vērtību sociālie uzņēmumi dod citās valstīs. 

Otra lieta, kas mani pārsteidza, bija šo ekspertu gados uzkrātā pieredze. Sociālās uzņēmējdarbības koncepts ir samērā jauns - pirmā valsts Eiropā, kas atpazina šādus uzņēmumus, bija Itālija, 1992.gadā pieņemot likumu par sociālajiem kooperatīviem. Kopš tā laika koncepts ir evolucionējis un tagad, runājot par sociālajiem uzņēmumiem, mēs vairs nedomājam kooperatīvus, kas nodarbina noteiktu skaitu personu ar īpašām vajadzībām. Tagad sociālie uzņēmumi ir dažādi gan pēc to juridiskās formas, gan darbības jomas un metodēm. Tāpat šo 23 gadu laikā ir izkristalizējušās pazīmes, kas raksturo ikvienu sociālo uzņēmumu Eiropā, neatkarīgi no piederības konkrētai valstij un tās ir:

1) Uzņēmuma izveides un darbības mērķis vērsts uz konkrētas sociālas vai sabiedrībai svarīgas problēmas risināšanu;
2) Uzņēmums veic aktīvu komercdarbību;
3) Uzņēmuma pārvaldē ir iesaistīti tā darbinieki vai mērķauditorija. 

Kur esam Latvijā? 

Latvijā, veidojot sociālās uzņēmējdarbības konceptu un rakstot likumisko ietvaru, jāmācās no citiem, kas šo radīšanas periodu jau ir izgājuši. Citiem vārdiem, mums nav jāizdomā jauns velosipēds, atliek tikai pavētīt citu pieredzi un pielāgot mūsu vajadzībām. Tas tika darīts, sagatavojot gan vairākus pētījumus, gan izstrādājot politikas dokumentu„Koncepcija par sociālās uzņēmējdarbības ieviešanas iespējām Latvijā”. Bet diemžēl šķiet, ka citu valstu pieredze mums neder, mēs vēlamies mācīties no savām kļūdām! Tas jāsecina, jo Ministru kabinets, apstiprinot sociālās uzņēmējdarbības koncepciju nolēma, ka likumprojekts, kas noteiks sociālo uzņēmējdarbību raksturojošos kritērijus (un iespējams, arī valsts atbalsta mehānismus), valdībā jāiesniedz ne vēlāk kā līdz 2018.gada 1.jūnijam.

Diemžēl līdzšinējā pieredze, konsultējot sociālos uzņēmumus un pētot to darbības iespējas Latvijā, rada bažas par esošo uzņēmumu spēju izdzīvot līdz 2018.gadam.

Daudzi no uzņēmumiem, kas reģistrēti kā nevalstiskās organizācijas, Biedrību un nodibinājumu likumā noteikto ierobežojumu dēļ nevar paplašināt savu darbību vai to pilnvērtīgi attīstīt. Savukārt tie, kas izvēlējušies komersanta juridisko statusu, darbojas pēc tiem pašiem noteikumiem kā ikviens cits uzņēmumus, neskatoties uz to īpašo lomu vai apgrūtinājumiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka kafejnīca, kurā nodarbināti cilvēki ar īpašām vajadzībām, nav konkurētspējīga ar blakus esošo „parasto kafejnīcu” esošo izmaksu dēļ. Tirgus ekonomikas principi ļautu izdzīvot tikai „parastajai kafejnīcai”, bet mums kā ilgtspējīgai sabiedrībai ir vajadzīgi abi šie uzņēmumi - gan tie, kas strādā savam labumam, gan tie, kuru pamatmērķis ir risināt sabiedrībai svarīgu vai sociālu problēmu, šajā gadījumā kafejnīcā nodarbinot cilvēkus ar īpašām vajadzībām. 

Sociālie uzņēmumi nav papildus slogs, tas ir vēl viens veids un rīks kā efektīvi, iesaistot pašu sabiedrību, risināt sociālas problēmas, ar kurām valsts nevar vai netiek galā. Tāpēc sāksim darboties jau tagad un beigsim tukši solīt![ 1 ]

Šis raksts ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild biedrība „Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”. Raksts sagatavots projekta „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija NVO darbības atbalsta programmas ietvaros. NVO darbības atbalsta programma tiek finansēta ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. www.sif.lv  www.eeagrants.org www.eeagrants.lv

Šis raksts ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild biedrība „Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”.
Raksts sagatavots projekta „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” ietvaros.
Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija NVO darbības atbalsta programmas ietvaros.
NVO darbības atbalsta programma tiek finansēta ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu.

www.sif.lv 
www.eeagrants.org
www.eeagrants.lv