Pašvaldības un sociālā uzņēmējdarbība: kādi ir labākie mijiedrabības modeļi?

Pašvaldībām, kuras ikdienā vistiešākajā veidā saskaras ar iedzīvotāju sociālajām problēmām, un kuru pārziņā ir dažādu sociālo uzdevumu un funkciju veikšana un nodrošināšana savās teritorijās, ir liela nozīme sociālās uzņēmējdarbības veicināšanā un attīstīšanā. Ņemot vērā, ka gan pašvaldību, gan sociālo uzņēmumu mērķi ir saistīti ar sociālo problēmu risināšanu un sociālās pievienotās vērtības radīšanu, tad bieži vien to darbības jomas un intereses pārklājas. Pašvaldību interesēs noteikti ir nodrošināt pēc iespējas labākus dzīves apstākļus savu teritoriju iedzīvotājiem, un darīt to pēc iespējas labāk un efektīvāk, iztērējot pēc iespējas mazāk nodokļu maksātāju līdzekļus. Sociālo uzņēmumu interesēs savukārt ir radīt un piedāvāt tirgū produktus un pakalpojumus, kas sasniedz noteiktus sociālos mērķus, turklāt darīt to, izmantojot uzņēmējdarbību kā rīku šo mērķu sasniegšanai. Kādi ir vislabākie veidi, kā šīs intereses savienot tā, lai visas iesaistītās puses būtu ieguvējas, un lai ieguvēji būtu arī pašvaldībās dzīvojošie cilvēki,  organizācijas, uzņēmumi? Kādi ir veiksmīgākie sociālo uzņēmumu un pašvaldību mijiedrabības modeļi, un kā tos īstenot dzīvē?

Pašvaldības kā sociālās uzņēmējdarbības atbalstītāji, virzītāji, tirgus veidotāji

Pašvaldību rīcībā ir daudz un dažādi rīki, kas var veicināt sociālās uzņēmējdarbības attīstību to teritorijās. Pašvaldība var izmantot šos rīkus un instrumentus, lai dažādos veidos palīdzētu un atbalstītu sociālos uzņēmumus. Pašvaldība var būt sadarbības partneris sociālo uzņēmumu aktivitāšu īstenošanā. Piemēram, Rīgas Domes Labklājības departaments īsteno grantu atbalsta programmu nodarbinātības veicināšanai dažādu sociālās izstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu vidū, kā rezultātā tiek īstenoti sociālās uzņēmējdarbības projekti. Ar šo grantu palīdzību sociālie uzņēmumi var attīstīt savu darbību, lai radītu vairāk un labākas darba iespējas dažādām sociālās izstumtības riska grupām. Šis grantu konkurss ir labs piemērs, kā pašvaldība, investējot noteiktus līdzekļus, var radīt labvēlīgus apstākļus sociālās uzņēmējdarbības uzsākšanai vai paplašināšanai. Ilgtermiņā, šie uzņēmumi pēc tam jau darbosies patstāvīgi, nodrošinot darbu iedzīvotājiem, kas citādi, bez sociālo uzņēmumu iesaistes, iespējams, turpinātu “pārtikt” no pabalstiem un sociālā dienesta nodrošinātās palīdzības. Tādējādi, atbalstot sociālos uzņēmumus, pašvaldība var samazināt savu pabalstu slogu, un ilgtermiņā uzlabot savu iedzīvotāju dzīvi. Līdzīgs grantu konkurss ir arī citās pašvaldībās – piemēram, Cēsīs.
Pašvaldību rīcībā ir arī citi atbalsta rīki – piemēram, nekustamā īpašuma nodokļu atlaides, telpu piešķiršana sociālās uzņēmējdarbības mērķiem, dažādu kopīgu pasākumu rīkošana, uzņēmējdarbības konsultācijas u.c. Daļa no šiem instrumentiem ir minēti arī topošanā Sociālās uzņēmējdarbības likumprojektā, tādējādi dodot pavisam legālu “zaļo gaismu” pašvaldībām atbalstīt sociālos uzņēmumus.

Pašvaldība ir arī ļoti nozīmīgs tirgus veidotājs sociālajiem uzņēmumiem, jo ikvienai pašvaldībai no sava budžeta ir jānodrošina noteikts sociālo pakalpojumu kopums dažādām iedzīvotāju grupām, un ir vairāki modeļi, kā to iespējams izdarīt. Viena iespēja ir šos sociālos pakalpojumus nodrošināt caur pašvaldības institūcijām – piemēram, sociālo dienestu, pašvaldības pansionātu vai citu iestādi. Cita pieeja ir šos sociālos pakalpojumus iepirkt kā ārpakalpojumu, un šī ir iespēja sociālajiem uzņēmumiem piedāvāt sociālos pakalpojumus kā “produktu”, ko pašvaldība iepērk. Dažādas pašvaldības izvēlas dažādas pieejas, taču nereti sociālie uzņēmumi tieši sociālo pakalpojumu jomā spēj piedāvāt labākus, efektīvākus un lētākus risinājumus.

Piemēram, Latvijas Samariešu apvienības piedāvātais sociālais pakalpojums “Aprūpe mājās” ir mobilās aprūpes busiņa pakalpojums iedzīvotājiem viņu dzīvesvietā. Tādēļ, piemēram, senioriem nav jādodas dzīvot veco ļaužu pansionātā, bet viņi var palikt savā dzīvesvietā, saņemot visus nepieciešamos pakalpojumus. Pašvaldībai šāds pakalpojums izmaksā lētāk, nekā uzturēt pansionātu; senioriem tiek uzlabota dzīves kvalitāte un aiztaupīts stress, kas rodas, vecumdienās pārceļoties dzīvot uz nepazīstamu vidi; savukārt sociālais uzņēmums var gūt ienākumus un sasniegt savus sociālos mērķus. Ieguvēji ir visi!

Sociālo inovāciju centrs jau 2015.gadā starptautiska projekta ietvaros izstrādājadetalizētus ieteikumus un rekomendācijas, ko pašvaldības var darīt sociālās uzņēmējdarbības atbalstam, kur cita starpā minētas gan izglītojošos un informatīvas aktivitātes, gan priviliģētie iepirkumi, gan sadarbību veicināšana. Ieteikumi un rekomendācijas pieejami šeit.

Pašvaldības kā sociālo uzņēmumu īpašnieki - slikta ideja?

Līdz ar sociālās uzņēmējdarbības attīstību Latvijā ir kļuvusi aktuāla diskusija arī par to, vai pašvaldībām vajadzētu dibināt pašām savus sociālos uzņēmumus, kļūstot par to vienīgajiem īpašniekiem. Lai gan Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88.pants noteiktos gadījumos ļauj publiskās pārvaldes institūcijām iesaistīties komercdarbībā, tomēr jāuzsver, ka sociālā uzņēmējdarbība ir privātā sektora virzīts uzņēmējdarbības veids, kur publiskā sektora tieša dalība kā uzņēmuma īpašniekiem pieļaujama tikai retos izņēmuma gadījumos. Arī Eiropas prakse rāda, ka valsts un pašvaldību tieša iesaiste sociālo uzņēmumu dibināšanā un pārvaldībā nav vēlama – piemēram, neatkarība no valsts un pašvaldības iestādēm kā kritērijs sociālajiem uzņēmumiem minēts Dānijas Sociālo uzņēmumu likumā; Itālijas normatīvajos aktos minēts, ka pašvaldības var būt sociālo uzņēmumu un kooperatīvu biedri, bet ne dibinātāji; arī Lielibritānijas sociālo uzņēmu tīkla Social Enterprise Netowork kritērijos neatkarība no valsts un pašvaldību iestādēm minēta kā būtisks sociālo uzņēmumu kritērijs.

Arī Eiropas Padomes pētījumā par sociālo uzņēmumumu tiesisko regulējumu Eiropas Savienības valstīs norādīts, ka sociālajiem uzņēmumiem kā privāttiesību jomas spēlētājiem nekādā veidā nevajadzētu būt publisko personu kontrolētiem (23.lpp):

To qualify as SEs, legal entities must be private, both in the sense that they must be entities regulated by private law and in the sense that they must not be controlled by public entities. For example, Italian Law no. 155/2006 explicitly states that public administrations may not acquire the SE status (art. 1, par. 2). It permits public administrations to become members of an SE, but at the same time refuses the SE status to organizations directed and controlled by a public administration (art. 4, par. 3). Similar restrictions may be found in Slovenian Law no. 20/2011 (art. 9, par. 2) and in Danish Law no. 711/2014 (sect. 5(1) no. 3), among others.

Argumentus, kādēļ pašvaldībām nevajadzētu kļūt par sociālo uzņēmumu īpašniekiem, var apkopot trīs daļās:

  • pašvaldībām dibinot savus sociālos uzņēmumus un veicot uzņēmējdarbību kā sociālo uzņēmumu īpašniekiem, pastāv nopietni konkurences un tirgus izkropļojuma riski. Pašvaldībām savu iestāžu un uzņēmumu ietvaros ir iespēja izmantot pašvaldības administratīvos un citus resursus, kā arī tām pieejami citi instrumenti, kā rezultātā iespējams ievērojami samazināt izmaksas un preces vai pakalpojuma cenu, tādējādi to tirgū piedāvājot ievērojami lētāk, nekā to spētu līdzīgi privāto īpašnieku sociālie uzņēmumi. Šādos apstākļos pašvaldības radīs situāciju, ka to teritorijā neviens privāto īpašnieku sociālais uzņēmums nevarēs un negribēs darboties, jo tas nebūs finansiāli ilgtspējīgi. Jāpiebilst, ka jau šobrīd Ekonomikas ministrija un Konkurences padome saskata pārāk lielus riskus šī brīža vispārējā regulējumā, un plāno sašaurināt pašvaldību tiesības iesaistīties komercdarbībā.
  • Nav pārliecības, ka pašvaldības, dibinot sociālos uzņēmumus, spēs efektīvi sasniegt izvirzītos mērķus. Ņemot vērā, ka a) sociālā uzņēmējdarbība ir sarežģītāka nekā tradicionālās uzņēmējdarbības formas, b) uzņēmējdarbība nav pašvaldības primārā funkcija, c) ka pašvaldību un to uzņēmumu darbības tiesiskais ietvars un regulējums ir salīdzinoši neelastīgs, lai ātri un efektīvi reaģētu uz dažādām nestandarta tirgus situācijām,  pastāv bažas, ka pašvaldību dibinātajos sociālajos uzņēmumos līdzekļi netiks izmantoti tik efektīvi, kā gadījumā, ja līdzīga apjoma līdzekļi un resursi tiktu nodoti privāto īpašnieku sociālo uzņēmumu rīcībā, un izvirzītie sociālie mērķi tiks sasniegti daļēji, turklāt ar augstākām izmaksām, nekā privātajos sociālajos uzņēmumos.
  • Pastāv būtiski interešu konflikta riski gadījumos, kad pašvaldība vai kāda tās iestāde vēlas iepirkt sociālos pakalpojumus vai citas preces vai pakalpojumus, un iepērk tos pati no sava uzņēmuma. Līdz ar šo likumprojektu tiek virzītas arī izmaiņas Publisko iepirkumu likumā – to rezultātā pašvaldības varēs izmantot priviliģēto iepirkumu normu, lai no sociālajiem uzņēmumiem iepirktu preces vai pakalpojumus. Gadījumos, ja pašvaldības šo normu gribētu izmantot, iepērkot preces vai pakalpojumus no saviem uzņēmumiem, nav skaidrs, kā varētu tikt risināta interešu koflikta situācija. Turklāt arī šajos gadījumos pastāv iepriekš minētie konkurences un tirgus izkropļojuma riski.

Noslēgumā – kādu ceļu izvēlēties?

Lai gan Sociālās uzņēmējdarbības likumprojektā vēl nav iekļauta konkrēta norma, kas atļautu vai aizliegtu pašvaldībām dibināt pašām savus sociālos uzņēmumus, tomēr tajā ir iekļauta virkne instrumentu un rīku, kas ļauj pašvaldībām atbalstīt sociālās uzņēmējdarbības attīstību un sociālo uzņēmumu veidošanos un darbību. Šo instrumentu vidū ir gannodokļu atlaides, gan pašvaldības mantas nodošana bezatlīdzības lietošanā, gan citas sadarbības un atbalsta iespējas. Šīs likuma normas savā ziņā dos “zaļo gaismu” pašvaldībām mērķtiecīgi un apzināti veidot sociālajiem uzņēmumiem labvēlīgu vidi savās teritorijās. Vai un kā pašvaldības tos izmantos – tas jau ir cits jautājums.

Līdz ar likumprojektu Saeimā tiks virzīti arī grozījumi Iepirkumu likumā, kas paredzēs iespēju publiskām personām noteiktos gadījumos izmantot iesp[ēju rīkot priviliģētos iepirkumus, iepērkot preces un pakalopojumus no sociālajiem uzņēmumiem. Šīs normas izmantošana un iedzīvināšana var kalpot par pagrieziena punktu pašvaldības līdzekļu vēl efektīvākā izmantošanā, jo par nodokļu maksātāju naudu tiktu ne vien iepirkti konkrēti produkti vai pakalpojumi, bet arī tiktu atbalstīti sociālie uzņēmumi un viņu darbība, un līdz ar to – sabiedrībai nozīmīgu mērķu sasniegšana. Taču, atkal – vai un kā šī norma tiks izmantota, tas jau būs katras konkrētās pašvaldības kompetencē, jo par pienākumu to nevienam uzlikt pagaidām nav plānots.

Raksta autore:
Madara Ūlande,
Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas direktore


Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija. 

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija.