„Žēlsirdības māja” - mājas alternatīva jauniešiem-invalīdiem

Izbadējušies, netīri un dzīvoja, kur pagadās – tādi bija pirmie trīs pusaudži, kurus 1992.gadā pieņēmām savās mājās.  Mūsu māja kļuva par lielas ģimenes māju – dzima ideja par „Žēlsirdības mājas” izveidi, tā savu stāstu iesāk fonda direktore un dibinātāja Tatjana Bražņika. Fonds „Žēlsirdības māja” ir viens no spilgtākiem sociālās uzņēmējdarbības piemēriem, kur vajadzība nodarboties ar uzņēmējdarbību radās brīdī, kad fondam bija nepieciešamība pēc papildus finanšu līdzekļiem un iespēja nodarbināt  fondā esošos jauniešus. 

Fonds „Žēlsirdības māja” ir alternatīva specializētajiem valsts sociālās aprūpes centriem (psihoneiroloģiskajiem internātiem). Tajā jaunieši – invalīdi ar garīga rakstura traucējumiem, dzīvo ģimenes videi pietuvinātu dzīvi, apgūst sociālās un darba prasmes. Kā norāda Tatjana Bražņika - „mēs pieņemam jauniešus pēc bērnunama un specializētajām internātskolām, sociālās aprūpes centriem – invalīdus ar garīga rakstura traucējumiem. Jauniešus, kuri nav iemācīti ne lasīt, ne rakstīt, bet, kuri ļoti labi strādā lauku darbus, kopj lopus, veic vieglus darbus uzņēmumā”. Kopumā fondā  dzīvojuši  jau vismaz 100 jaunieši un vienlaicīgi fonda mājās dzīvo ne vairāk kā 16 jaunieši..

Ne tikai ģimene, bet arī darbs

Fonds apsaimnieko trīs īpašumus – mājas un zemi netālu no Ventspils, kurās jaunieši dzīvo, mācās pielāgoties patstāvīgai ikdienas dzīvei un apgūst darba prasmes. Faktiski, tā ir ģimenes māja cilvēkiem, kas nekad nav dzīvojuši ģimenē.  Tatjana Bražņika stāsta, ka nereti jauniešiem, kuri nonāk ”Žēlsirdības mājā”, nav  prasmes, kā jārūpējas par sevi, savu dzīves telpu un, ko nozīmē sadarboties ar citiem. Dažkārt viņi pat nezina, kā tiek gatavots ēdiens.

Ideja par iespēju attīstīt uzņēmējdarbību fonda paspārnē dzima pēc tam, kad vairāki „Žēlsirdības mājas” jaunieši apguvuši pavāra profesiju, nespēja atrast darbu. Tatjana izveidoja „slēgta  veida ēdināšanas uzņēmumu”, kurā  nodarbināja deviņus jauniešus. Līdz ar to puiši un meitenes ne tikai papildināja savas zināšanas iegūtajā profesijā, bet ieguva darba stāžu, kas, savukārt, ļāva saņemt invalīda pensiju, un tā ir krietni lielāka nekā sociālais pabalsts bērnam invalīdam.  

Redzot, cik jauniešiem labi izdodas darbošanās virtuvē, radās ideja par kafejnīcas izveidi. “Dižrausis” ne vien rada strādātprieku jauniešiem, bet ienes arī papildu finanšu ienākums, kas tiek novirzīti fonda darbības nodrošināšanai. Līdz ar to fonds var turpināt iesākto darbu un sniegt mājas tiem, kam tādu nekad nav pa īstam bijis.

Kafejnīca nereti ir vienīgā darba vieta „Žēlsirdības mājas” jauniešiem. Šobrīd tās virtuvē, profesionāla pavāra un konditora uzraudzībā, strādā 10 cilvēki ar invaliditāti. Jauniešiem  iedalīts ne mazāk nozīmīgs darbs – pavāra palīgs, trauku mazgātājs, galdu klājējs, telpas uzkopējs, kartupeļu mizotājs. Lai varētu nodarboties ar konditorejas izstrādājumu tirdzniecību arī ārpus kafejnīcas telpām – Kurzemes reģionālajā slimnīcā, papildus kafejnīcas darbībai, fonds reģistrējis arī mobilās tirdzniecības atļauju.     

Trūkstošie atbalsta instrumenti

Nesaņemto nekādu finanšu atbalstu no valsts, „Žēlsirdības māja”  gada laikā nodokļos nomaksā aptuveni 14 tūkstošus latu. Tomēr, jau divus gadus fonds nevar iegūt līdzekļus subsidēto darbu vietu izveidei, jo valstī šāda instrumenta uz doto brīdi nav. Arī tad, ja valsts subsidētu darba algas kafejnīcā nodarbinātajiem jauniešiem, fonds nevarētu nomaksāt valstij piekrītošos nodokļus. Ienākumi no kafejnīcas ir mazi - šobrīd kafejnīca strādā bez peļņas, taču arī bez zaudējumiem, kas nav mazsvarīgs fakts.

Līdz šim „Žēlsirdības māja” darbību finansiāli atbalstījuši vairāki vietējie novada uzņēmumi, kā arī  privātpersonas. Ziedota nauda, drēbes un pārtika. Arī kafejnīcu  izveidoja ar atbalstītāju un ziedotāju palīdzību -  izremontētas Ventspils domes piešķirtās telpas, iegādātas virtuves iekārtas, mēbeles un trauki. Ikreiz, kad kafejnīcā ir vajadzība pēc jauniem virtuves instrumentiem vai traukiem, tiek lūgta līdzcilvēku vai līdzšinējo atbalstītāju palīdzība. Lai gan telpas pieder pašvaldībai, kafejnīca no saviem ieņēmumiem apmaksā arī telpu nomas izdevumus,.

Tatjana Bražņika uzsver, lai šādas ekonomiskās aktivitātes būtu iespējamas,  nepieciešams finansiāls atbalsts no valsts. Nodarbināto jauniešu darba produktivitāte ir zema, un izmaksas, kas saistās ar šāda veida biznesa uzturēšanu, ir lielas, tāpēc valstij ir jāatrod veids kā šādu biznesu atbalstīt, it īpaši  sākuma stadijā. Piemēram, valsts varētu nodrošināt īpašas mācības biznesa uzsākšanai (mārketinga zinības),  nodrošināt dažādas atlaides komunālo maksājumu izdevumiem un piešķirt nodokļu atvieglojumus darba devējiem, kas  iesaista invalīdus darba tirgū.

Sociālā misija un ekonomiskās aktivitātes

Izvērtējot fonda darbību, jāsecina, ka fonds „Žēlsirdības māja” ir uzskatāms sociālās uzņēmējdarbības piemērs, kurā ar ekonomiskām aktivitātēm tiek risināta sociālā problēma – tiešā un netiešā veidā. Primāri, fonds ir organizācija, kā mērķis nav saistīts ar peļņas gūšanu, bet vērsts uz sociālo problēmu risināšanu - sociālo un darba prasmju iemācīšana bērniem un jauniešiem ar intelektuālās un garīgās attīstības traucējumiem. Savukārt ekonomiskās aktivitātes ir instruments vai veids kā nodrošināt jauniešiem iespēju iegūt darba prasmes, kā arī ģenerēt papildus finansējumu fonda darbības nodrošināšanai. 

Kafejnīcas izveide fonda paspārnē ir tikai viens no veidiem kā veicināt invalīdu ar garīgas attīstības traucējumiem integrāciju sabiedrībā. Valstij ir jānovērtē šādas aktivitātes un jārada tiesiskā vide, kas ļauj šādiem uzņēmumiem darboties un paplašināties. Bez īpaša valsts un pašvaldības atbalsta, fonda veiktās uzņēmējdarbības aktivitātes ir pakļautas dažādiem riskiem, kur viens no tiem ir - nespēja nomaksāt visus piekrītošos maksājumus. Šāda riska iestāšanās gadījuma kafejnīca var tikt slēgta. Slēdzot kafejnīcu, jaunieši zaudēs darbu un pastāv tikai niecīga iespēja, ka tie jebkad spēs atrast citu algotu darbu. 

Žēlsirdības mājas mājaslapa.