JūHū – skaistas krūzes labiem cilvēkiem!

„Izmainīt pasauli un padarīt to labāku”- šādu misiju sev izvēlējušies „JūHū” – sociālais uzņēmums, kas ar savu darbību  sniedz iespēju cilvēkiem ar invaliditāti dzīvot citu dzīvi - daudz bagātāku,  interesantāku un iekļauties sabiedrībā. JūHŪ amatnieki ir biedrības  „Gaismas stars”  biedri un klienti, kuri ražo porcelāna krūzes.

Intervija ar JūHū vienu no dibinātājiem un aktīvu dalībnieku  Čārlzu Borjē (Charles Bourrier). Ideja par JūHū viņam radusies jau sociālā dizaina studiju laikā Nīderlandē. Beidzot studijas, viņš visu uzmanību veltījis sava sapņa par JūHū piepildīšanu, līdz atradis uzticamus partnerus ar kuriem šo sapni īstenot.

Cik cilvēku no centra „Gaismas stars” darbojas JūHū, visi vai daļa no tiem?

Sākumā bija divi amatnieki, pakāpeniski nodarbināto personu skaits ir izaudzis līdz astoņiem. Mūsu amatnieki, kuri jau zina, kā paveikt lietas var mācīt tos, kuri kaut ko vēl neprot. Tas arī ir veids, kādā terapeiti vēlējās šo procesu redzēt. Mūsu loma nav mācīt šos cilvēkus strādāt, bet gan palīdzēt atrast viņiem vispiemērotāko un vieglāko veidu, kā darīt konkrēto lietu.

Es pats nemācu un netrenēju šos cilvēkus darboties ar keramiku, esam pieaicinājuši speciālistus, kuri kopā ar terapeitiem amatniekiem  iemāca darboties ar keramiku patstāvīgi.

Kā iegūtās prasmes šiem cilvēkiem noderēs arī nākotnē, ja piemēram, JūHū sāks nodarboties ar ko citu?

Mūsu galvenais mērķis ir dot prasmes mūsu amatniekiem, lai  šie cilvēki var nestrādāt JūHū, lai viņi varētu atrast darbu jebkur citur. Mēs stāstām šo cilvēku stāstus caur objektiem, ko viņi rada. Esam izveidojuši arī pieredzes apliecinājuma sertifikātu, ko pēc noteikta laika posma pasniedzam amatniekiem. Tas apliecina, ka šie cilvēki ir strādājuši JūHū un ieguvuši noteiktas zināšanas un prasmes.

Tas, ko es dzirdu šeit Latvijā - ka nereti ir vairākas kompānijas, kuras saņem finansējumu no Eiropas, nodrošinot darbu cilvēkiem ar invaliditāti. Taču tiklīdz, kā nauda sāk beigties, firmas šos cilvēkus atlaiž.

Taču tie nav sociālie uzņēmēji - tie ir uzņēmēji, kas saņem finansējumu no Eiropas.

Šīm kompānijām tas ir vienīgais veids, kā saņemt finansējumu - algojot cilvēkus ar invaliditāti. Taču nereti uzņēmēji samaksā darbiniekiem mazāk, nekā viņi patiesībā ir nopelnījuši.

JūHū peļņu gūst no ienākumiem, kas rodas pārdodot krūzes. Tā nav liela nauda, taču dod iespēju pašiem sevi uzturēt ar trīs ražošanas vietām un trīs gala produktiem, vai investēt tos atpakaļ uzņēmumā.

Esmu novērojis, ka gan Latvijā, gan ārvalstīs pietrūkst meistarīgi izgatavotas, rokām darinātas lietas -  ne tādas, ko var nopirkt kioskā vilcienu stacijā. Tas, ko mēs piedāvājam ir augstas kvalitātes dizains. Cilvēkiem arvien biežāk interesē stāsts, kas ir aiz šīs lietas – kādēļ dizainers ir radījis tieši tādu formu, no kurienes tas nāk un kas to ir izgatavojis. Ja man ir priekšmets un iespēja izveidot savienojumu ar personu, kas to radījis, šai krūzītei ir pavisam cita vērtība, lielāka nekā jebkurai citai, kas līdz šim man piederējusi. 

Kā jūs ieguvāt sākuma kapitālu savas idejas īstenošanai?

Mēs pieteicāmies programmas „Brigāde” konkursam šeit, Latvijā un vinnējām. Prezentējot projektu, teicām, ka cilvēki ar invaliditāti ir tādi paši kā es un tu – mums nav daudz kā atšķirīga. Lielākā daļa žūrijas reaģēja, uzliekot roku uz sejas, [tā] paužot, ka tas ir neiespējami. Savukārt mēs tieši pret to cīnāmies. Esmu strādājis ar šiem cilvēkiem. Es zinu– jā, šiem cilvēkiem dažkārt ir problēmas, jā, dažās dienās klājas vieglāk, dažās grūtāk.  Taču galu galā, uzliekot viņiem sava veida zīmogu – cilvēks ar šizofrēniju, invaliditāti vai fiziskiem traucējumiem - tas viņiem nepalīdz.

Es uzskatu, ka Latvijā šie cilvēki [ar invaliditāti]  ir diskriminēti, salīdzinoši, vēl vairāk nekā citās Eiropas valstīs, kurās  esmu dzīvojis. Piemēram, ja es paskatos uz ēku man blakus - jaunu ēku, kas domāta jaunajiem grafikas dizaineriem - tās uzbrauktuve ir absolūti nepiemērota cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tā ir pārāk stāva. Patiesībā jebkuram cilvēkam pa to ir grūti pārvietoties, taču tā ir uztaisīta vien tā , lai  vizuāli tas izskatās glītāk.

Vai ir kāds instruments, ko Jūs vēlētos saņemt no valsts, lai tā sniegtu palīdzību jūsu biznesa attīstībai?

Pirmā lieta, kas būtu nepieciešama no valsts, ir statuss, kas apliecinātu, ka uzņēmums veic sociālo uzņēmējdarbību. Ejot cauri reģistrēšanās procesam, uzņēmumam ir jānorāda darbības sfēra. Ko var norādīt gadījumā, kad izvēlies būt sociālais uzņēmējs?! Tādēļ ir nepieciešams skaidrs veids, kā to identificēt.

Kāds no Eiropas Padomes man reiz zvanīja un jautāja, kādu daļu no jūsu peļņas novirziet sociālajam mērķim? Mēs pelnām naudu, radot pozitīvu ietekmi. Sociālo uzņēmēju mērķis nav gūt peļņu, bet gan būt patstāvīgiem un ilgtspējīgiem. Vairāk pelnot ir lielākas iespējas paplašināt uzņēmumu un tādējādi radīt lielāku sociālo ietekmi.

Vai ir jebkādi nodokļu atvieglojumi, ko Jūs vēlētos saņemt kā sociālais uzņēmējs?

Mēs apmācām cilvēkus ar invaliditāti, iemācām viņiem jaunas prasmes, izvedam viņus ārā no viņu ikdienas rutīnas, parādot, ka viņi prot darīt dažādas lietas. Papildus jaunajām amata prasmēm, mēs dodam iespēju mūsu amatniekiem apgūt angļu  vai latviešu valodu.  Pēc kāda laika persona, kura pretendē uz darbu, jau var norādīt 3 valodu zināšanas – latviešu, krievu un angļu valodu. Savukārt, tas uzreiz ir pavisam cits stāsts, un fakts, ka cilvēkam ir šizofrēnija, paliek otršķirīgs.

Iegūtās prasmes noved pie rikošeta efekta – ir konstatēts, ka nodarbinot personu ar invaliditāti, samazinās tā vajadzība pēc medikamentiem. Pastāv iespēja, ka šīs personas var izkļūt no sociālās struktūras, atrast darbu un kļūt par nodokļu maksātājiem, nevis saņēmējiem. Viens lats, kas tiek investēts, ir līdzvērtīgs 10 latiem, kas tiek ietaupīti valsts budžetā. Šī iemesla dēļ mums ir nepieciešami atbalsta instrumenti, kas ļautu mums darboties un paplašināt savu darbību.

Kas, jūsuprāt,  būtu labs tiesiskais ietvars sociālu uzņēmumu atbalstam?

Es uzskatu, ka pirmais solis, kas jāveic, lai veicinātu sociālo uzņēmējdarbību,  jānodrošina pieeju informācijai, sniegt atbalstu un vietu. Būtu nepieciešamas izmaiņas dažos likumos par labu uzņēmējiem. Katru gadu uzņēmējam valstij ir jāsamaksā apmēram 1300 eiro par tā tiesībām pastāvēt – es uzskatu, ka šī summa ir ļoti liela un grūti nopelnāma.

Ja valdības nostāja nemainīsies, mums nāksies pārcelties ar savu darbību uz ārvalstīm. Mēs vēlamies palikt šeit, Latvijā, kur to visu uzsākām. Mēs neiebilstam maksāt nodokļus tādā pašā apmērā, kā to dara jebkura cita kompānija, taču jāņem vērā, ka sociālā uzņēmējdarbība nepelna līdzvērtīgu peļņu, taču tā sniedz sociālo ieguvumu.

Iespējams, valsts varētu finansiāli atbalstīt jaunos sociālos uzņēmumus, kuriem ir skaidrs biznesa plāns, piemēram, dot iespēju trīs gadus saņemt valsts apmaksātus grāmatvedības pakalpojums vai saņemt bezmaksas juridiskās vai biznesa konsultācijas.

Ja sociālais uzņēmums dodas pēc palīdzības uz biznesa inkubatoru, visbiežāk, lūgums tiek noraidīts -ja uzņēmums nespēj nopelnīt 1000 latus nākamajos trīs mēnešus, tas netiek uzskatīts par dzīvot spējīgu uzņēmumu.

Vai uzskatāt, ka sociālajiem uzņēmējiem Latvijā ir nepieciešams īpašs biznesa inkubators?

Jā, ir nepieciešams speciāls biznesa inkubators sociāliem uzņēmumiem. Latvijā nav vienotas platformas -fiziskas vietas, kur varētu tikties un apmainīties ar viedokļiem. Piemēram, ja ir divi sociālie uzņēmumi, no kuriem vienā darbojas ļoti labs programmētājs, bet otrā jurists, būtu veiksmīgi panākt šo prasmju apmaiņu. Šobrīd tas ir iztrūkstošais posms. Mums nav galda, pie kura mēs varam sapulcēties, pazvanīt zvaniņu un lūgt palīdzību.

Taču, ja šī ideja materializētos un šāds centrs tiktu veidots, es to visdrīzāk redzēto kā sociālās iniciatīvas centru, ne sociālās uzņēmējdarbības vai biznesa centru. Sniedzot iespēju arī cilvēkiem no lauku rajoniem braukt, diskutēt, veidot tikšanās grupas un saņemt konsultācijas. Un, kā jau iepriekš minēju, ieguldot vienu latu, 10 lati tiek ietaupīti. Manuprāt, sociālā uzņēmējdarbība ir vairāk sociālā iniciatīva, ne sociālais bizness. Taču tas prasa lielas izmaiņas domāšanā.

Kāda ir krūzes aptuvenā cena?

Cena svārstās no 6-7 latiem. Tāda ir šādu preču vidējā tirgus cena Latvijā, savukārt, piemēram, Nīderlandē tās cena varētu būt aptuveni 20 eiro. Taču pārdodot kādu lietu Latvijā, ir jākoncentrējas un jāpielāgojas vietējā preču tirgus apstākļiem. Iespējams, augstāka cena varētu būt orientēta uz tūristiem, taču  tā ir salīdzinoši ļoti maza tirgus daļa.

Kā līdz šim ir veidojusies Jūsu sadarbība ar veikaliem,  kas bieži vien  izrādās sarežģīti ?

Līdz šim es esmu sazinājies ar piecām pārdošanas vietām. Tās visas bijušas ieinteresētas šajā produktā. Šobrīd tiek apspriesti priekšnosacījumi, jo mēs vēlamies vienādus noteikumus visos veikalos, kuros  tirgos mūsu produktus. Mēs šo produktu pozicionējam kā dizaina produktu, kā arī mūsu produktam ir pievienotā vērtība – stāsts, ar to var iepazīties mūsu mājas lapā internetā. 

Ko Jūs novēlētu politikas veidotājiem, gatavojot politikas dokumentus?

Svarīgi ir uzsvērt, ka darīt labu sabiedrībai ir sociālo uzņēmumu galvenais priekšnosacījums. Jārada skaidri spēles noteikumi. Citādāk pastāv liels risks, ka daudz kompāniju, kas, iespējams, rīkojas sociāli atbildīgi, taču ne primārā kārtā, varētu vēlēties sevi pozicionēt kā sociālo uzņēmumu un saņemt tam sniegtos labumus. Tas, savukārt, padarītu sociālās uzņēmējdarbības ideju par mazvērtīgāku.

Meklējiet Juhū Facebook un Twitter